Aleksandrs Kadijevs dzimis 1983. gada 30. augustā Sofijā. Viņš ir aktrises Katerinas Evro un Georgija Kadijeva dēls. 2008. gadā absolvējis NATFIZ aktiermākslu drāmas teātrī prof. Stefana Danailova klasē. Aleksandrs saņem ICAR 2014 par otrā plāna vīrieša lomu: par Cleantus filmā The Miser.
Piedalījusies iestudējumos "Šauļa savaldīšana", "Lielā dzeguze", "Guļošā skaistule", "Nabaga Francija" un citos. Viņš kļuva vairāk pazīstams ar Plamena lomu seriālā "Stikla māja". Kopš 2012. gada viņš ir raidījuma "Pirms pusdienlaika" vadītājs bTV kopā ar Desislavu Stojanovu.
BTV zvaigzni Aleksandru Kadijevu un viņa māti Kateto Euro ir dīvainas, bet spēcīgas attiecības. Abi nekad nav kautrējušies runāt par savām ģimenes dēkām. Aktrise no filmas "Orķestris bez vārda" ir vairākkārt stāstījusi, ka viņas dēls bija nerātns bērns un vienmēr viņu kaitināja.
Mazais Kadijevs sarūgtināja māti, tiklīdz viņš piedzima. Attiecīgajā dienā Kateto Euro nemierināmi raudāja pēc tam, kad "Sheynovo" ārsti viņai paziņoja, ka viņai būs zēns. Viņa bija izmisusi, jo 9 mēnešus bija pārliecinājusi savu vīru Džordži, ka dos viņam meitu. Viņa pat bija izdomājusi savam bērnam vārdu - Katerina.
“Saško bija meklēts un gaidīts bērns. Trīs gadus pēc kāzām es paliku stāvoklī. Biju sākusi krist izmisumā un jau pierunāju viņa tēvu adoptēt bērnu. Kad dzemdēju un uzzināju, ka tas ir puika, es ļoti raudāju…”, stāsta Evro.
Veselas trīs dienas aktrise no kulta filmas "Orķestris bez vārda" nespēja samierināties ar faktu, ka viņa ir vīrieša bērna māte. Viņa nolēma viņu nosaukt viņa tēva Džordža vārdā. Tomēr Kadijevs jaunākais tēva vārdu nenesa ilgi. Viņa vecmāmiņa no mātes puses pārliecināja viņa vecākus, ka viņa vārdam jābūt Aleksandram. Viņas arguments bija viens – bērns nāca ar savu vārdu, jo dzimis Sv. Aleksandrs Ņevskis.
Aleksandr, ar kādu veselību es tevi atrodu?
- Jūtos labi, esmu Burgasā, mēģināju jaunu lugu. Ir ļoti karsts, bet mums tas ir jāpacieš – vismaz lietus ir beigusies.
Jūs esat ļoti aizņemts darbā, kā izdodas atpūsties?
- Man ir izveidojušies aizsardzības mehānismi - piemēram, daudz neskatos ārpasaulē, lai gan tas durs acīs. Es neuztveru dzīvi pārāk nopietni, to man iemācīja tētis. Viņš mēdza teikt, ka vissvarīgākais ir aizsargāt savu psihi. Sīkas ikdienišķas lietas var mani kaitināt, satraukt. Es pazaudēju savu tēvu, bet, tā kā es klausījos viņa stundās, es ne mirkli nejutos salauzta. Tas man palīdzēja nenokļūt depresijā, nostiprināties un tikt pāri zaudējumam. Pats trakākais, manuprāt, ir pazaudēt veselību – tad tev vienkārši nav nekā. Ne nauda, ne attiecības, ne ārsti - nekas jūs nevar glābt.
Skatuve ir gaisīga vieta…
- Jā, es dažreiz ciešu no saaukstēšanās. Man ir pleksīts, pleca nervs ir iekaisis, sāp. Šogad tas mani sanāca tā, ka divas dienas negāju uz televīziju un gandrīz neizdevās uzstāties, jo nevarēju pakustēties. Pie mums mājās ieradās fizioterapeite, lai mani mazliet iekustinātu - es ar to tiku vaļā.
Vai jums ir bijušas nopietnas veselības problēmas?
- Mans ikoniskais veselības incidents ir mana nokrišana no jumta. Ziemā es slidoju ar neilonu uz apledojuša metāla lokšņu jumta Pančarevo. Pēc dažiem nobraucieniem es iekritu spraugā un salauzu kāju –
galvas kauls divās vietās, potīte - arī 2 vietās
No turienes "Pirogovā", 30 dienas pagarinājums, ar vienu naglu izdūra kāju, 4 mēneši ģipsi, divi mēneši rehabilitācija - 7 mēneši uz kruķiem, ratiņkrēslā. Nepatīkamākais bija tas, ka ārsti teica, ka pastāv iespēja, ka mana kāja pārstās augt, ka tā paliks īsāka par otru. Bet, paldies Dievam, viss ir kārtībā, es tiku prom ar sliktajām lietām.
Vai bulgāram ir veselības kultūra?
- Kaut kur pazaudējām, pēdējos 5 gados sākām vairāk pievērst uzmanību savai veselībai, bet tā joprojām ir diezgan zemā līmenī. Pats jau vismaz 10 gadus neesmu neko izmeklējies, neko nezinu par sevi un savu veselību. Rudenī plānoju šo situāciju labot, veiksi pilnu profilaktisko apskati.
Vai šķirsies no brillēm?
- Gribu operēt, man ir astigmatisms, tikai lāzers labos redzi. Es turpinu vilcināties, man vienmēr ir darbs, bet brilles ir kaitinoša lieta - tās kļūst netīras, jūs tās nometat.
Vai esam pelnījuši savas slimnīcas un veselības aprūpi?
- Es domāju, ka esam tos pelnījuši divu galveno iemeslu dēļ. Gandrīz ceturtdaļmiljons bulgāru dažādu iemeslu dēļ nemaksā veselības apdrošināšanu, naudas veselībai nepietiek. Ar tiem nekam nepietiek - katru gadu jūnijā-jūlijā slimokasei pietrūkst naudas. Katru gadu oktobrī
pastāv briesmas, ka slimajiem beigsies zāles
Mēs kā sabiedrība neko nedarām, politiķi arī ir mīkstie. Un slimos nevar ārstēt. Daudzi cilvēki burtiski mirst nelaimē, pilnībā zaudējot veselības aprūpi. Par ciemiem vairs nekomentēšu, pat lielākās pilsētās nav ārstu speciālistu - psihiatru, psihologu, anesteziologu. Pacienti ierodas Sofijā, lai veiktu izmeklēšanu. Veci cilvēki ciematos saņem pensiju 100 BGN katrs, ja viņiem kaut kas paliek no kontiem, viņi iegādājas tableti. Patiesība ir ļoti neglīta, bet tā ir! Jūs saslimst, un mūsu izdomātajā pasaulē nav neviena, kas jums palīdzētu.
Vai valsts šajā izdomātajā pasaulē rūpējas par saviem slimajiem?
- Nē, vienalga, viņa jau sen padevās - paskatieties, cik daudz kampaņu tiek veiktas, lai finansētu ārstēšanu. Bet arī mēs kā sabiedrība esam vainīgi - mūsu valstī neviens nemēģina kādu nosodīt par medicīnisku kļūdu, mēs klusējam un nemeklējam savas tiesības, par to, kurp virzās mūsu veselības apdrošināšana. Labi, ka šīs kampaņas pastāv -
pretējā gadījumā arī šie cilvēki būtu miruši…
Ja nepalīdzēsim viens otram, neviens nevar ārstēties ārzemēs, ņemot vērā, ka mūsu valsts ārsti tos ir norakstījuši. Invalīdi nevar šķērsot ielu, jo nav ne ceļa, ne kur. Nemaz nerunājot par to, ka 100% invalīdu komisijas padara veselus, darbspējīgus, aklus - redzīgus…
Vai tu ēd veselīgi?
- Nē, bet es ēdu labu ēdienu, lai gan ēdu steikus, cepeti, ceptu. Čipsi, sulas, ātrās uzkodas – tos jau sen esmu nogriezis. Man nav vafeles kopš 92. gada. Atsevišķi neēdu, smēķēju cigaretes, neguļu, ēdu pēc 10 vakarā… Ir tādi kā es, viņi nodzīvo vismaz 100 gadus, citi - seko. visas normas, un viņi mirst jauni - tāds ir liktenis.
Jūs pazaudējāt savu tēti… Vai tas ļoti sāp?
- Man patiesībā ir slikta atmiņa no viņa pēdējās dienas - slimnīca atteicās viņu uzņemt, jo domāja, ka viņš varētu nomirt. Un tad viņu rakstīšanas bija daudz… Bet priekšnieks atļāva, viņi viņu ievietoja intensīvās terapijas nodaļā, bet ārsti viņam nekā nevarēja palīdzēt
Man pat ļāva palikt pie viņa - tētis tur pavadīja kādas 7-8 stundas, tad viņam apstājās sirds. Viņam bija plaušu vēzis. Arī mana mīļotā vecmāmiņa nomira no plaušu vēža - 56 gadu vecumā viņa draudzējās ar vecmāmiņu Vangu, un viņai bija dāvana redzēt nākotni.
Jā, tas sāp, man tik ļoti pietrūkst sava tēta. Bet es uzskatu, ka viņš ir daudz labākā pasaulē un jūtas laimīgs.
Vai viņš agrāk ir bijis slims?
- Nē, viņš bija ļoti veselīgs cilvēks. Viņš izturēja 10 mēnešus ar dzīvespriecīgu garu, veselu ķermeni, devās uz ķīmijterapiju. Visu laiku ēda labi, nezaudēja svaru, nemaz neizskatījās pēc smagi slima cilvēka. Līdz pēdējam brīdim viņš izdzēra glāzi vīna, smēķēja cigareti, klausījās savu mīļāko mūziku – visu laiku ticēja, ka izveseļosies! Slimība viņu piemeklēja pēdējā dzīves dienā, acīmredzot Dievs viņu ļoti mīl, jo viņš nemaz necieš. Zinu cilvēkus viņa situācijā, kur ir notikušas šausmīgas lietas - viņi krīt komā, gulstas uz 2-3 mēnešiem, zaudē svaru par 30 kg.
Pēc kāda laika atradu kaut ko interesantu viņa datorā, viņš slimības laikā sev uzrakstīja - skaista ziņa. Tajā teikts: man nekad nav patikušas neglītas ainas un vienmēr esmu no tām izvairies. Es labāk gribētu būt miris, nevis piedalīties tajās… Es domāju tāpat kā viņš!
