Georgijs Pejevs: Es zinu, kas ir tas zēns, kura sirds pukst manās krūtīs

Satura rādītājs:

Georgijs Pejevs: Es zinu, kas ir tas zēns, kura sirds pukst manās krūtīs
Georgijs Pejevs: Es zinu, kas ir tas zēns, kura sirds pukst manās krūtīs
Anonim

Bija 2013. gada 24. augusts. Kad zini, ka dodaties uz kardioloģijas slimnīcu, kur tevi gaida pēdējais veiksmīgi transplantētais bulgārs, sajūta ir uzmanīties, jo šis ir slims cilvēks.

Tā noteikti vajadzētu uzvesties, bet ne, ja runa ir par Haskovska Maritsa galveno redaktori. Jaunajam vīrietim divas nedēļas bija jauna sirds.

Toreiz sirds slimnīcas centrālajā intensīvās terapijas nodaļā Sv. Jekaterina”, kur žurnālists Džordžs Pejevs tika izmitināts atsevišķā istabā un skaistās māsas Marijas nepārtrauktā aprūpē. Ieejot mūs sagaidīja divas dzīvas acis un smaidīgs puika. Vai un cik ļoti sāpēja, viņš nemaz nemanīja. Taču viņš pieminēja, ka ilgojas runāt ar kādu ārpus ārstiem un medmāsām, kas par viņu rūpējās visu diennakti. Un neaizmirstiet pieminēt, ka viņš viņiem ir ārkārtīgi pateicīgs!

Šodien, gadu pēc veiksmīgās sirds transplantācijas, smaidošais zēns labprāt atkal sarunājas ar žurnāla "Doktors" reportieri. Viņš vēlas pastāstīt par sevi, par grūtībām ar medikamentiem, par savstarpēju ziedošanu.

Džordži, kā rit jūsu dzīve vienu gadu pēc transplantācijas?

- Godīgi sakot, daudz labāk, nekā es gaidīju. Veselības ziņā jūtos ļoti labi. Acīmredzot lietas man izdevās, par ko es vairs nezinu, kam pateikties. Runāju ar citiem transplantātiem, viņi teica, ka pēc gada viss būs pavisam savādāk. Patiešām, tā ir – ņemot vērā, ka mana iespēja sagaidīt sirdi bija mazāka nekā laimēt sešinieku loterijā. Man ir reta asinsgrupa, Bulgārijā 7 miljoni, diez vai vairāk par 4-5 cilvēkiem var dot sirdi. Patiešām, mana veiksme ir milzīga – uz citu cilvēku nelaimes rēķina…

Citādi mana kā transplantētāja dzīve nav laba, jo mūsu valstī nekas nav sakārtots - problēmas ar zālēm, dažreiz ir, dažreiz nav. Es arī esmu nedaudz citādāks – trīs reizes nedēļā eju uz hemodialīzi. Šī gada laikā es arī nevarēju veikt nieres transplantāciju, lai gan mana māte būtu donore, nevis manu iemeslu dēļ, bet gan tīri administratīvu iemeslu dēļ. Man ir donors, esmu vesela, izmeklējumi brīnišķīgi - nav transplantācijas dienas, nav komandas… Sēžu un gaidu Sv. Jekaterina" prof. Petkova un "Aleksandrovska" personā, lai saprastu, kad tas notiks. Tagad arī caur "Dakteru" pajautāšu, kāpēc dakteri no "Aleksandrovskas" mani negrib…

Jūs esat atvaļinājumā, kur notiek hemodialīze?

- Es esmu Grieķijā, es to daru šeit. Es domāju, ka bulgāru un grieķu dialīzes ir gaismas gadu attālumā. Šeit viņi uztaisīja tā, lai man nebūtu slikti un slikta dūša, bet kā normāls cilvēks. Esmu tik pārsteigts, ka sāku saplaisāt!

Un kad ceļojat pa Bulgāriju?

- Tas ir ļoti grūti, pat gandrīz neiespējami. Ja man tas jādara Varnā, Man jārezervē dienas un stundas jau martā

Veļingradā, kur es katru nedēļu dodos uz rehabilitāciju, nevaru veikt dialīzi. Kāpēc? Jo centra vadītājs tā nolēmis - nejaušus un nepiederošus cilvēkus neņem, lai gan to viņam uzliek likums. Ja jūs neatrodat kaut kur tuvumā, jūs vienkārši nomirstat…

Vai attiecībā uz nieres transplantāciju mūsu valstī būtu jāatļauj savstarpēja ziedošana?

- Esmu kategoriski "par" un esmu viens no tiem, kas vēlas, lai tas notiktu ātrāk. Pa šo vienu savas otrās dzīves gadu mēģināju sapulcināt 8 deputātus no Haskovas un panākt, lai šis pieprasījums tiktu iesniegts veselības komisijā, lai vismaz tiktu apspriests, es to negribēju kā likumprojektu. Es zinu, ka bulgāriem ir grūti sagatavoties jebkuram darbam – mēs vispirms skaidrojam, kā kaut kas nenotiks, pēc gadiem strādājam pie tā. Nu nekas nav noticis - Bulgārijas deputāts negrib strādāt! Un Turcijā šis ziedojums darbojas, cilvēki jūtas mierīgi.

Pirms kāda laika asoc.prof. Georgijevs no Aleksandrovskas slimnīcas uroloģijas teica, ka ir pret to, jo domā, ka būs orgānu tirdzniecība…

- Tas nevar notikt. Bulgārijā katra slimnīca ir licencēta cita veida transplantācijai, tāpēc tā nevar

tas ir centrs, kur izlemt izņemt un ievietot nieres

Šeit ir piemērs ar mani – filmā "Sv. Jekaterina" Es nevaru veikt nieres transplantāciju, jo viņai nav šādas licences - pretējā gadījumā es par šo problēmu tagad būtu aizmirsusi. Es to pārbaudīju, pirms prasīju deputātiem - slikti ir tas, ka to skatīsies un balsos cilvēki, kuriem nav ne jausmas, kādā bardakā mēs esam. Un viņi izlemj mūsu likteni, mūsu dzīvi! Neviens mūs nevēlas dzirdēt, nevienā komisijā nav izsaukts neviens transplantācijas vai gaidošais cilvēks, lai izteiktu savu viedokli.

Šeit es gribu ievietot kaut ko ļoti svarīgu. Ne tikai es, bet arī daudzi citi transplantācijas saņēmēji esam bezgala pateicīgi Transplantācijas aģentūras direktorei Marijanai Simeonovai. Šī sieviete pēdējo 20 gadu laikā ir paveikusi tikpat daudz, cik visi pirms viņas kopā. Viņas dēļ ir dzīvi cilvēki…

Vai jums ir problēmas ar medikamentiem?

- Mums pastāvīgi ir problēmas, ne tikai man. Ar to, kas mums ir noteikts, nepietiek, un mums tie ir jāpērk. Viņiem ir nenormāla cena, un, ja jums nav naudas, kas notiek?! Dažreiz tie tiek izņemti no saraksta, dažreiz tie tiek atgriezti - it īpaši, kad protesti kļuva vardarbīgi.

Lietas tika sakārtotas, pateicoties jums, plašsaziņas līdzekļiem,

kur jūs spiedāt, kur un kur vien varējāt. Tagad, kad pie varas nāks jauna valdība, tad redzēs, kā viņi izdomās kārtējo stulbumu ar zālēm.

Vai jūs "neveicat" zināmu finansiālu ieguldījumu cilvēkā ar transplantācijām?! Kāpēc viņi vēlas jūs nogurdināt ar labu zāļu trūkumu?

- Šis ir retorisks jautājums… No 100 000 līdz 120 000 BGN.maksāja sirds transplantāciju. Viņi mūs ne tikai nogurdinās ar zāļu trūkumu, bet arī ar visādām citām administratīvām nejēdzībām. Pēc dakteres Čilingirovas domām, kura ir ārstējošā ārste lielākajai daļai sirds transplantācijas saņēmēju, mūs vajadzētu šķirt. Esmu kategorisks, ka mūsu finansējums nedrīkst iet caur Veselības fondu. Mums nav ceļa, mēs varam ieiet slimnīcā pat pētījumu veikšanai.

Kad jūs sagaidāt nieres transplantāciju?

- Viņi solīja man atrast laiku un tikšanos līdz septembra vidum. Prof. Petkovam, kurš pārstādīja manu sirdi, ir jārunā ar Aleksandrovskas slimnīcas urologiem - kaut kāda sarežģīta sistēma, ka es nesaprotu, kāpēc tai vajadzētu būt šādai… Un es uztraucos - jo, ja kaut kas noiet greizi ar sirds, Es nekad negaidīšu nieri…

Džordži, vai tu jau zini, kas ir tavs ziedotājs?

- Jā, es zinu! Es pazīstu viņa mammu, viņa māsu, mēs tikāmies, regulāri runājam pa telefonu – viņi ir ļoti labi cilvēki. Tā ir pārsteidzoša pieredze! Pat es, kas neesmu māņticīga, kad devos uz Rusi satikt viņa mammu, ieraugot viņu, bija tā, it kā es viņu būtu pazinis visu mūžu. Ticiet man, tieši tā es jutos, un tā bija pirmā reize manā dzīvē, kad es viņu redzēju.

Kā jūs pavadījāt šī gada 24. augustā?

- Es nodevu upuri saskaņā ar senu bulgāru paražu. Mūsu tuvākie draugi pulcējās mūsu villā netālu no Dimitrovgradas. Es biju kopā ar sev tuvākajiem cilvēkiem, pastāvīgi man blakus. Es novēlu ne tikai man, bet arī visiem pārējiem, lai mēs varētu normāli dzīvot. Nebūsim invalīdi, jo angļu valodā tas nozīmē "invalīds". Es nevēlos būt invalīds, es negribu, lai pret mani izturas kā pret cilvēku nelabvēlīgā stāvoklī - es gribu, lai valsts izdara tā, lai mēs dzīvotu un justos kā normāli cilvēki. Es nevēlos ne ar vienu cīnīties, valstij ir jābūt mūsu sabiedrotajai veselībā un slimībā!

Ieteicams: