Ivans Lepičevs: Mana pirmā sieva nomira no vēža Kanādā

Satura rādītājs:

Ivans Lepičevs: Mana pirmā sieva nomira no vēža Kanādā
Ivans Lepičevs: Mana pirmā sieva nomira no vēža Kanādā
Anonim

Basketbola treneris Ivans Lepičevs dzimis 1951. gada 3. augustā Boboševo un trenera profesijā strādā jau 37 gadus. Viņa vadībā sieviešu valstsvienība sasniedza 5. vietu Olimpiskajās spēlēs Seulā 1988. gadā, bronzas medaļu Eiropas čempionātā Varnā 1989. gadā, 8. vietu Pasaules čempionātā Malaizijā 1990. gadā, bronzu Dobras spēļu volijā Sietlā 1990. līdz 4. vietai Eiropas čempionātā Izraēlā 1991. Kā kluba treneris izcīnījis čempiontitulus ar sieviešu komandām "Stomana Pernik" (1992), "DZU-Stara Zagora" (1999) un "Montana" (2003). Pēdējos gados viņš bijis "Rila Sportsman-Samokov" vadībā. Šobrīd viņš strādā kluba bērnu un jauniešu skolā. Īpaši "Doktoram" Ivans Ļepičevs dalījās, kā gadu gaitā sevi fiziski saglabājis.

Lepičeva kungs, jūs izskatāties lieliski, nav liekais svars. Kā jūs to panākat?

- Pirms dažām dienām pat Georgijs Gluškovs neticēja, ka man šogad apritēs 64 gadi. Es uzaugu tajos nabadzīgākajos gados, kad tika piekopts veselīgāks dzīvesveids. Ciematā es biju daudz tuvāk dabai. Visu mūžu esmu pateicīga saviem vecākiem, ka viņi manī ieaudzināja darba paradumus. Mana paaudze uzauga laukos, pie upes. Mēs ēdām dārzeņus un augļus tieši no dārziem. Boboševo mēs zinājām, kad ir agrākie ķirši un agrākās plūmes, un novācām tos no kokiem. Mūsdienu bērnu dzīve ir ļoti atšķirīga. Tie ir daudz smalkāki un nav veselīgi. Otrs iemesls, kāpēc šobrīd esmu lieliskā formā, ir tas, ka es sportoju kopš bērnības. Sports kļuva arī par manu profesiju. Mani atjauno arī tas, ka es vienmēr esmu kopā ar jauniešiem. Tas uztur manu garu un uzmundrina manu ķermeni. Un man ir jābūt viņiem paraugam, jo es prasu. Es nevaru no saviem absolventiem prasīt, lai viņi būtu slaidi, tonēti, vienmēr labā kondīcijā, bet gan, lai būtu pilnvērtīgi, godīgi sakot, lai būtu sevi pametusi. Es nevaru pieņemties svarā, jo 37 gadus nepārtraukti sevi pierādu trenera profesijā. Mūsu profesija ir saistīta ar daudz nervu enerģijas tērēšanu.

Un vai tu smēķē?

- Tagad es neesmu smēķētājs, es nedzeru. Es neesmu Dieva govs. Esmu smēķējis, neesmu sev atņēmis sevi ārstēt. Bet es nepārspīlēju, lai gan man bija iespējas vairāk prieku, pamatojoties uz labāku materiālo situāciju. Varbūt tieši tas mani izglāba. Labi, ka strādāju. Jo daudzi kolēģi, aizejot pensijā, sāk justies nevajadzīgi un pēkšņi kļūst veci.

Varbūt arī tavs mazais dēls tevi atjauno?

- Ak, viņš vairs nav jauns, viņam ir 20 gadi. Simeons studē Puatjē Tehniskajā universitātē un trenējas basketbolu Francijā. Viņš izauga garš, viņā ir basketbols. Mani vecākie dēli no manas pirmās laulības dzīvo Kanādā jau 25 gadus.

No kā nomira jūsu pirmā sieva?

- Renijs nomira no resnās zarnas vēža. Pēc mūsu šķiršanās viņa ar bērniem devās uz Kanādu. Esmu ārzemēs 6 gadus - Malaizijā un Francijā, un zinu, ka tur notiek cīņa par izdzīvošanu. Esmu apmierināts ar abām vietām, bet par spīti visam tu paliec ārzemnieks. A

Renijs rūpējās par mūsu diviem dēliem

Es varu iedomāties, kam viņa pārdzīvoja. Žēl, ka daba viņai nav devusi svētību baudīt dēlus. Viņa aizgāja jauna, 52 gadus veca.

Vai ārsti Kanādā nevarēja viņai palīdzēt?

- Sākumā viņa atradās slimnīcā, bet viņas audzējs netika atklāts. Pēc tam problēmas turpinās. Kad viņa beidzot tika diagnosticēta, viņa nomira operācijas laikā. Vecākais dēls teica, ka viņus tiesās. Bet es nezinu, kā tas var būt. Lai viņus notiesātu, jums ir jābūt šausmīgi daudz naudas.

Un viņas mamma Dobrinka Djambazova joprojām ir dzīva. Viņa ir Vanjas Vojnovas paaudzes sieviešu izlases kapteine. 1958. gadā viņi Polijā kļuva par Eiropas čempioniem.

Vai esi vesels, pret kaut ko lieto zāles?

- Tikai prostata ceļ trauksmi. Man ir pāri 60, un nav neviena vīrieša vai arī tā ir reta parādība, ka man nav problēmas ar prostatu. Es neesmu citplanētietis. Pirms 7-8 gadiem saistībā ar nervu spriedzi darbā man radās šausmīgas galvassāpes. Tas izrādījās paaugstināts asinsspiediens. Esmu pateicīga savam personīgajam ārstei Samokovā dakterei Andrejevai, kura man izrakstīja zāles un lika nopietni pievērsties asinsspiediena problēmai, jo mana profesija ir riska faktors, un gadi krājas. Es jau 8 gadus katru rītu lietoju mazas tabletes un arī prostatas zāles. Man nav jālieto nekādas citas zāles.

Vai esat kādreiz bijis slimnīcā?

- Pagājušajā gadā ārkārtīgi lielā spriedzes dēļ, kas radās mūsu "Rila Sportsman" komandā, man sākās sāpes vēderā. Kādu vakaru es devos uz "Neatliekamās palīdzības numuru", viņi mani ievietoja slimnīcā, lai veiktu pārbaudi. Viņi šaubījās, ka tas ir kaut kas resnajā zarnā. Tas izrādījās tikai neliels iekaisums. Man ieteica vieglu diētu – izvairīties no asākiem ēdieniem. Es nekad iepriekš neesmu bijusi slimnīcā, un es ceru, ka ar mani tas nekad nenotiks. Tici man, visas slimības treneriem parādās pārsvarā no spriedzes. Bet

reizēm viss ir arī gēna jautājums

Viens no mūsu lieliskajiem basketbola tiesnešiem Žoro Gančevs ir miris no plaušu vēža. Viņš nekad nebija aizdedzinājis cigareti, viņš nekad nebija lietojis pārāk daudz alkohola. Bet tā ir individualitāte, daba. Mūsu senču gēni ir mūsos iestrādāti. Mans vectēvs no mātes puses nomira 98 gadu vecumā. Mana māte, lai Dievs viņai piedod, nomira 92 gadu vecumā. Viņas māsa arī nomira 92 gadu vecumā. Viņai ir dzīvs brālis un māsa, kuriem ir vairāk nekā 80. Tas ir Dieva darījums, vai es mantošu šo ilgmūžību ģimenē.

Vai jums joprojām sāp vecas sporta traumas?

- Sporta karjeru beidzu 24 gadu vecumā un uzreiz sāku kā treneris. Pirms tam smagi strādāju un guvu nelielas traumas – muskuļu sastiepumus, potītes un ceļa saites. Bet man nekad nav bijusi liela operācija. Basketbols šobrīd ir kļuvis ļoti spēcīgs, ārkārtīgi agresīvs, un jāuztur lielisks fiziskais līmenis, lai varētu pasargāt sevi no traumām.

Kur jūs parasti nosūtījāt savas absolventes uz traumu ārstēšanu?

- Šobrīd medicīna un īpaši sporta traumatoloģija ir augstā līmenī. Nelielu traumu gadījumā pašam klubam ir ekipējums un iespējas "Rila Sportsman" sportistu ātrai atveseļošanai. Divi puiši - rehabilitologs un fizioterapeits - ļoti profesionāli strādā pie sastiepumiem. Ja trauma saistīta ar operāciju, lietas ir atkarīgas no konsultācijām augstākā līmenī, vēršamies pie traumatologiem un ķirurgiem. Tagad tehnika ir tik augstā līmenī, ka bezasins operācijas, piemēram, artroskopija, tiek veiktas, neatverot ceļgalu. Magnētiskā rezonanse nekavējoties sniedz pilnīgu priekšstatu par bojājumiem. Tādējādi problēma tiek atklāta daudz ātrāk un sportists ātri atveseļojas. Manā basketbolista laikā šīs lietas neeksistēja. Bija tikai ultraskaņa un dažas atjaunojošas procedūras. Kad strādāju ar izlasi, mums bija ārsts, masāžas terapeits. Valsts finansiāli mums bija aiz muguras. Man ir bijušas tādas konkursantes kā Marijana Čobanova un Poļina Cekova, kuras operējušas ārzemēs. Mūsu valstī šādas operācijas nebija, un mēs izmantojām attīstītāku valstu, piemēram, Vācijas un Francijas, medicīnu. Tagad to visu dara bulgāru ārsti. Bet gan agrāk, gan tagad par ārstēšanu tiek atdota liela nauda.

Vai jūs personīgi esat apmierināts ar Bulgārijas veselības aprūpi?

- Cilvēkiem, kuri ir cietuši, piedzīvojuši kādu traģēdiju, ir tiesības sūdzēties. Es nevaru sūdzēties. Esmu apmierināta. Samokova ir maza pilsēta, cilvēki mani pazīst, arī ārsti. Mačos jābūt klāt ārstam. Un, kad man ir veselības problēmas, viņi izturas pret mani kā pret pazīstamu cilvēku. Ārstu attieksme un uzvedība ir labāka. Lai gan saskaņā ar Hipokrāta zvērestu pret visiem jāizturas vienādi. Galu galā arī ārsti ir cilvēki.

Ieteicams: