Ja attiecībās nav līdzsvara, tās izjūk

Satura rādītājs:

Ja attiecībās nav līdzsvara, tās izjūk
Ja attiecībās nav līdzsvara, tās izjūk
Anonim

Tas, ko es šodien šeit rakstīšu, ir atbildes un zināšanas, kuras esmu ilgi meklējis un uzkrājis. Vīrieša un sievietes partnerattiecību kvalitāte piepilda abu dzīvi ar jēgu un saturu, bagātina to, un piedzīvotā laime pozitīvi ietekmē apkārtējos – bērnus, radus, radus, draugus, kolēģus. Pilnīgas partnerattiecības piepilda mūsu dzīvi ar mīlestību un pateicību

Attiecības starp vīrieti un sievieti

Attiecības starp vīrieti un sievieti, kuri nolemj dzīvot kopā vai kļūt par vīru un sievu, ir attiecības starp līdzvērtīgiem cilvēkiem. Kāda ir šo attiecību īpašība? Kā tās atšķiras no vecāku un bērnu attiecībām? Vai viņu tas ietekmē?

Atšķirība starp bērnu un pieaugušo ir tāda, ka bērns pats nevar parūpēties par sevi, viņš nespēj nest lielu atbildību, savukārt pieaugušais ir atbildīgs par to, ko dara. Vecāku un bērnu attiecībās nav vienlīdzības, jo vecāks bērnam dod, rūpējas par viņu, pieņem lēmumus viņa vietā, ir atbildīgs par lēmumiem un darbībām, kas pieņemtas pret bērnu.

Lai izaugtu, mums ir jāatbrīvojas no bērnišķīgās bezatbildības sajūtas un sajūtas, ka otrs/viņi par mums parūpēsies. Tomēr bieži attiecībās mēs izturamies pret partneri tā, it kā viņam par mums būtu jārūpējas, un, ja tas nenotiek, mēs rīkojamies kā neapmierināts bērns. Mēs pretojamies dabiskajam procesam, rūpējoties par sevi, un turpinām lūgt, lai kāds cits to dara mūsu vietā.

Līdzsvars starp došanu un saņemšanu

Vecāku un bērnu attiecībās valda nelīdzsvarotība: bērns ir atkarīgs no pieaugušā, māte un tēvs dod, bērns saņem.

Vīrieša un sievietes attiecībās valda līdzsvars – abi partneri dod un saņem vienādi. Vīrietis saņem no sievietes to, kas viņam trūkst, un º dod to, kas viņai º pietrūkst. Sieviete saņem no vīrieša to, kas viņam trūkst, un dod viņam to, kas viņam trūkst. Lai attiecības būtu pilnvērtīgas, abiem jābūt gataviem uz līdzsvarotu apmaiņu vienam ar otru, kā arī jāparāda, ka viņiem ir vajadzīgs vienam otram.

Dodošanas un saņemšanas apmaiņa notiek visos līmeņos – materiālajā, seksuālajā, emocionālajā, garīgajā, garīgajā – tas ir audzinošs spēks, kas uztur attiecības, padziļinot abu partneru saistības. Jo vairāk abi partneri viens otram dod un saņem, jo stiprāka ir (un būs) saikne starp viņiem.

Lai būtu kopā, vīrietis un sieviete izvēlējās šo. Tiklīdz apmaiņas ceļā viņi izveido saikni, atdalīšanās kļūst sarežģīta. Tāpēc cilvēki bieži baidās dot vai saņemt pārāk daudz, jo baidās, ka zaudēs brīvību darīt visu, ko vēlas.

Kur sākas problēmas?

Partneri attiecībās ienes nastu no savas dzimšanas ģimenes, vecāku un bērnu attiecības ietekmē vīrieša un sievietes attiecības. Ja cilvēks vēlas "dot" saviem vecākiem, tad viņš var vēlēties to kompensēt, saņemot no partnera tā, it kā viņš būtu viņa vecāks. Tā viss apgriežas kājām gaisā. Lai situāciju labotu, cilvēkam nepieciešams "sarukt" attiecībā pret saviem vecākiem, kļūt mazam šajās attiecībās, kļūt par vecāku bērnu, bet attiecībā pret partneri kļūt "lielākam" - pārņemt. atbildība par savu rīcību un dot vairāk.

Jau iepriekš esmu teicis, ka tad, kad viens partneris dod, otrs izjūt vēlmi "atgriezties", tas ir, arī dot. Tā rodas līdzsvars un apmaiņa un attīstās attiecības. Jūs arī atcerēsities, ka, izjaucot līdzsvaru, attiecības pamet tas, kurš saņēma vairāk. Mums parasti ir grūtāk saņemt nekā dot. Cilvēks, kurš saņēma, vēlas atlīdzināt, dot, un, ja otrs partneris viņam to "neļauj", tas, kurš nevar atbildēt, dodot lapas.

Kad viens partneris neapzināti lūdz otru par savu vecāku vai pats uzņemas vecāku lomu, tiek izjaukts līdzsvars starp diviem vienlīdzīgajiem, un tas izjauc līdzsvaru attiecībās. Tas, kas tiek prasīts no vīrieša un sievietes, kas apvienoti partnerattiecībās, ir kaut ko lūgt no otra un vienlaikus saprast, ko viņi viņam ir parādā. Izaicinājums ir attiecībās ieņemt pozīciju, kurā abi dod tikai tik daudz, cik otrs vēlas un spēj atdot, vai saņemt tikai tik, cik otrs ir gatavs pieņemt.

Šai dinamikai nepieciešama dziļa izpratne. Nelīdzsvarotība rodas pārmērīgas došanas vai piespiedu ņemšanas rezultātā. Šie modeļi nāk no ģimenes, kurā mēs uzaugām. Ir labi atcerēties, ka tad, kad nelīdzsvarotība kļūst pārāk liela, attiecības izjūk.

Viens piemērs

Sieviete ved savu partneri uz terapiju, jo viņam bija īss romāns. Taču seansā kļūst skaidrs, ka sieviete pie mazākās izdevības mēdz vīrieti pamest. Viņa to bija darījusi vairākas reizes, vainojot vīrieti savā uzvedībā. Izrādās, ka vīrietis viņu attiecībās ielicis pārāk daudz un pārāk maz prasījis no sevis pretī. Viņa uzvedības tendence, ko pastiprina viņa sieva, ir tāda, ka viņš jūtas nespējīgs un necienīgs un visu vainu uzņemas uz sevi. Risinājums šajā gadījumā ir sievietei saskatīt un novērst dusmas pret vīriešiem, ko viņa mantojusi no savas mātes. Un vīrietis - neuzņemties visu vainu attiecībās.

Attiecību problēmas sāk rasties, kad viens partneris nav gatavs otram parādīt savas vajadzības un saņemt vai jūtas nespējīgs dot un nevēlas to darīt. Problēmas būs arī tad, ja viens partneris pastāvīgi uzvedīsies kā bērns vai kā vecāks.

Ja mēs patiesi vēlamies saglabāt līdzsvaru savās attiecībās, mums ir jābūt bērniem tiem, kas mums ir devuši dzīvību, nobriedušiem pieaugušajiem tiem, kurus esam izvēlējušies par attiecību partneriem, un vecākiem mūsu pašu bērniem. Tā vietā, lai sūdzētos, ka nesaņēmām pietiekami daudz mīlestības no vecākiem, mums ir jāuzņemas atbildība par savu pieaugušo vietu pasaulē un par savu vecāku lomu. Runājot par ģimenes dinamiku, dzīvē svarīgi ir tas, ko mēs darām un kā rīkojamies.

Tātad: attiecībā pret saviem vecākiem mēs esam mazie un viņi ir lielie; attiecībā pret saviem bērniem mēs esam lielie, viņi ir mazie; attiecībā pret partneri - mēs abi esam vienlīdzīgi.

Ja jūtamies mazi nobriedušās attiecībās vai ja pret partneri izturamies kā pret bērnu, tad attiecības ir izsita no līdzsvara kāda neatrisināta dzimšanas ģimenē vai ar iepriekšējo partneri dēļ. Nelīdzsvarotību var izraisīt viens partneris vai abi.

Ieteicams: